Juris Boiko un Hardijs Lediņš. Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca
Kas bija jaunais vilnis? Kāpēc avangards nav avangards? Kā dejot binokulārās dejas? Kur nokļūst, ja reizi gadā dodas uz Bolderāju? Kā restaurēt to, kas nekad nav bijis? Ar ko nodarbojas Aptuvenās mākslas aģentūra? Kāpēc pastnieki ir dzelteni? Kā sākās diskotēkas Latvijā?
Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca (NSRD) bija Hardija Lediņa (1955–2004) un Jura Boiko (1954–2002) attīstītā domāšanas telpa, kas pastāvēja no 1982. gada septembra, kad kopā ar “Dzeltenajiem pastniekiem” tika ierakstītas pirmās dziesmiņas “Ciku caku caurā tumba”, “Augu nakti” un “Labrīt, putra”. Viņi ienāca Latvijas mākslā nevis pa durvīm, bet caur skapi, savām eksperimentālajām muzikālajām performancēm piepulcinot arī akciju mākslu, videomākslu, fotogrāfiju un dzeju, kļūstot par multimediju mākslas aizsācējiem Latvijā.
Izdevumā aplūkotas neparastākās parādības Latvijas mākslā no 70. gadu vidus līdz pat 2000. gadu sākumam. Padomju varas gados, atrauti no Eiropas mākslas attīstības trajektorijas, Latvijā aktīvi darbojās virkne mākslinieku, kas neiekļāvās vadošās ideoloģijas noteiktajos ietvaros un darbojās ārpus reprezentatīvās institucionālās sistēmas, veidojot savu unikālu mākslas valodu - no kuriem spilgtākie bija Juris Boiko un Hardijs Lediņš.
Abu radošās darbības diapazons ieteicās arhitektūras kritikā, avangarda un pagrīdes mūzikā, vizuālajā mākslā (multimediju mākslā, videomākslā, akciju mākslā u.c.), absurda literatūrā un dzejā, performancēs, instalācijās u.c. radošās teritorijās. Abi mākslinieki uzskatāmi par unikālām personībām Latvijas mākslas scēnā 70.gadu beigās un 80. gados veidoja un iedvesmoja spēcīgu alternatīvās kultūras segmentu, sekojot līdzi aktuālākajām pasaules laikmetīgās kultūras norisēm un savdabīgā veidā tās integrējot Latvijas kultūras vidē. Iesaistoties virknei dažādu (Inguna Černova, Viesturs Slava, Leonards Laganovskis, Indulis Bilzēns, Imants Žodžiks, Ieva Akuratere, Aigars Sparāns u.c.) kultūras cilvēku tapa performances, mūzikas ieraksti, akcijas un intervences, kas atklāj tam laikam Latvijā pilnīgi jaunu izteiksmes valodu un robežu nojaukšanu starp mākslas žanriem. Kā pamanāmākos notikumus var minēt Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas aktivitātes un jau par leģendu kļuvušos Bolderājas gājienus, izstādi “Vējš vītolos” Rīgā, performanci “Dr. Enesera binokulāro deju kursi” Salaspils Botāniskajā dārzā, Aptuvenās mākslas izstādes, kā arī “Starptautisko telefonkoncertu”, kurā mūzika tika atskaņota vienlaicīgi no sešām pasaules pilsētām u.c.